Karalis – pliks, prasts un melīgs. E-grāmata
„Šajā grāmatā pirmoreiz publicētas visas bēdīgi slavenās “Taureņu” pirts sarunas, kuras iekļautas Ilmāra Rimšēviča kukuļošanas kriminālprocesa materiālos. Un tās pilnīgi noteikti ir viens logs, kas pirmoreiz parāda šo te Ilmāra Rimšēviča otro, līdz šim slēpto seju. No labi situētas padomju okupācijas varas kolaborantu – staļinistu – ģimenes nākuša prasta puskrievu urlas seju. Tieši tāda urlas, kas ir gatavs ieņirgt par ikvienu, kura nav klāt, un gatavs pakampt jebkuru kumosu, ja vien tas ir droši iespējams,” – tā Lato Lapsa raksta grāmatas „Karalis – pliks, prasts, melīgs” priekšvārdā.
Bet ir vēl arī otrs, varbūt pat vēl daudz nozīmīgāks logs. Vēl lielāka vērtība no Latvijas kroplās politiskās elites patiesās sejas izzināšanas viedokļa jaunajai grāmatai „Karalis – pliks, prasts, melīgs” ir nevis pašas ierakstītās Ilmāra Rimšēviča sarunas, bet gan krimināllietas protokolos rūpīgi fiksētais – kā turpmāko mēnešu gaitā pēc aizturēšanas šī kunga meli un izlocīšanās, ja tā varētu teikt, evolucionē. Ir vieni meli, kurus viņš aizvieto ar citiem, ir otri, pie kuriem viņš turas līdz pēdējam, un ir vēl trešie, kurus viņš “piemirst” – un acīmredzami cer, ka tāpat būs arī ar izmeklētājiem un prokuroriem.
Vēl vairāk – secinājumi par nu jau bijušā Latvijas Bankas prezidenta “īsto seju”, uz ko vairāk nekā skaidri norāda ierakstīto sarunu atšifrējumos starp rindiņām nolasāmais urliskais alkatīgums un nopratināšanas protokolos fiksētais patoloģiskais melīgums, liek pilnīgi citām acīm paraudzīties arī uz Ilmāra Rimšēviča “veikumu” divās viņa atbildības sfērās un viņa pilnvaru laikā notikušās grandiozās katastrofās – “Bankas Baltija” izlaupīšanā un “Parex bankas” krahā – un šajā “veikumā” saskatīt nevis “kļūdas”, “neveiksmes” un “nepilnības”, bet gan kaut ko pavisam citu.
Pēc šīs grāmatas izlasīšanas jūs, ļoti iespējams, jautāsiet: pat ņemot vērā to, kādā valstī mēs dzīvojam, vienalga interesanti, kāpēc Ilmārs Borisovičs Rimšēvičs jau sen nesēž cietumā? Un kāpēc, iespējams, viņš beigu beigās nemaz nesēdēs? Jā, un vēl – kādā veidā varaskārs, alkatīgs, amorāls un melīgs cilvēks spēja desmitiem gadu saglabāt vietu Latvijas varas elitē, faktiski visu acu priekšā pakāpeniski degradējoties, bet līdz pat pēdējam brīdim tiekot respektēts un cienīts, neraugoties uz signāliem, kas ir bijuši arī iepriekš?
Savā ziņā grāmata „Karalis – pliks, prasts, melīgs” turpina grāmatās „Hiēnu banda” un „Hiēnu biznesa projekts” atklāto – ka korupcija ir sagrauzusi Latvijas valsts varu līdz visaugstākajam līmenim un ka tieši šādi cilvēki tajā jūtas vislabāk un ir vispieprasītākie: viņi piesedz un balsta viens otru un līdz ar to arī visu šo noziedzīgo sistēmu. Ilmāra Borisoviča Rimšēviča lielā kļūda bija tā, ka viņš iedomājās sevi par kaut ko īpašu, šai mafijai pāri stāvošu, par to tad arī beigu beigās samaksājot ar izstumšanu no barības ķēdes.